Atceroties 1919. gadā padomju varas pieļautās kļūdas,
latvijā vēl netika veikta lauksaimniecības kolektivizācija.
Tās vietā realizēja mērķtiecīgu agrāro reformu. Visa zeme
tika pasludināta par valsts īpašumu, bet zemnieku lietošanā
atstāja ne vairāk kā 30 ha zemes vienai saimniecībai. Pārējo
zemi iekļāva valsts zemes fondā, no kura piešķīra pa10 ha
kalpiem un bezzemniekiem jaunsaimniecību izveidošanai.
Tā izveidojās apmēram 50 tūkst. jaunsaimniecību bez
jebkāda materiālā un finansiālā nodrošinājuma. Tas
liecināja, ka šīs reformas mērķis ir novājināt Latvijas
lauku turīgo zemniecību, bet jaunsaimniekiem pierādīt,
ka atsevišķa saimniekošana nav iespējama un vienīgā izeja
ir veidot kolhozus un padomju saimniecības. Tā tika radīti
nepieciešamie priekšnoteikumi lauksaimniecības kolektivizācijai.